Gundegas Rancānes gleznu izstāde “Klātesot”

No 14. aprīļa līdz 8. maijam Latgales Kultūrvēstures muzeja logu vitrīnās skatāma G.Rancānes gleznu izstāde “Klātesot”. G.Rancāne un gleznošana ir nesaraujami saistītas kopš pirmās izstādes kopā ar tēvu 13 gadu vecumā. Izstāde notika toreiz vēl Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, kur starp A.Rancāna kokgriezuma tēlniecības darbiem tika izlikti arī Gundegas zīmējumi.

Šī glezniecības klātesamība blakus ikdienas darbiem L.Rancānes Makašānu amatu vidusskolā direktores amatā, sabiedriskajās aktivitātēs, mājas darbos un ģimenē īpašā veidā bagātina mākslinieces ikdienu un reflektē viņas mākslas darbos.

“Intensīvais un daudzkrāsainais dzīves ritms atspoguļojas arī darbos”, saka māksliniece. “Pat tajos brīžos, kad neesmu darbnīcā pie molberta, acis fiksē un noglabā atmiņā mirkļus un sajūtas, kas manā iztēlē iegulstas kā noteiktas noskaņas, kolorīts un kompozīcijas.”

Lielā pieredze gleznošanā dod brīvību izteiksmē, taču atstāj vietu arī pārsteigumam: “Dzīve ir liels brīnums. Nav neviena vienāda pavasara vai rudens, nav neviena saulrieta pār ezeru, kas atkārtotos. Ir lietas, ko dzīvē loģiski plānojam un tad rīkojamies, bet to īpaši izdaiļo brīži, notikumi un skati, ko mēs nekad nebijām paredzējuši. Tie visvairāk dod iedvesmu un vēlmi gleznot, tādējādi saglabājot, piefiksējot to klātesamības sajūtu gleznās,” atzīst Gundega. “Man ir ļoti būtiski novērtēt tagadni, tās neatkārtojamību, parādības dabā, tuvu un jauku cilvēku klātbūtni, priekšmetus, garšīgu ēdienu. Šī visa dzīves estētika agrāk vai vēlāk sakoncentrējas kādā gleznā. Jau pats gleznas tapšanas process, sākot ar audekla izvēli vai sagatavošanu, paildzina to klātesamības sajūtu ikdienas krāšņākajiem mirkļiem. To krāšņums un nozīmība ir ļoti subjektīva, bet gleznās iegūst pavisam citu – daudz globālāku nozīmi. Pat šķietami un gaistoši sīkumi – gaismu spēles uz sīpollokiem, kaktā nomesti zābaki, ledū iesalušas ūdenszāles, saules rotaļas ābeļziedos vai pilnmēness vītolos spēj piešķirt šo klātesamības sajūtu dzīvei – cilvēkiem, laikam un visam skaistajam apkārt.”

Izstāde atspoguļo mākslinieces pēdējo piecu gadu darbošanos glezniecībā, kur allaž vislielākā nozīme ir kolorītam, tā harmoniska “iegulšanās” ainavās un klusās dabas kompozīcijās gan mazos, gan lielos audeklos.

Par pieķeršanos klusās dabas žanram Gundega piebilst: “Bieži gleznoju klusās dabas. Manās sajūtās tajās var “ķert” un iemūžināt ikdienas mazos skaistos priekus un baudas. Trauki, ziedi, ēdiens – augļi, zivis, ogas, vīns, kafija…” Taču, esot pie molberta, ir ne mazums pretrunu un iekšējas cīņas: “Glezniecība ir arī tehnisks process un aizvien jauni profesionāli izaicinājumi. Ir liels prieks, ja šī procesa rezultāts – glezna – spēj arī skatītājā veidot, provocēt asociācijas, atmiņas un katram savu klātesamības sajūtu dzīvei.”

Autors: