Meklē darba stāžu un radu rakstus

Starp citām simtgadēm šogad apaļo jubileju atzīmēs arī Latvijas Nacionālais arhīvs, bet tā struktūrvienība, Cēsu zonālais arhīvs, oktobrī atzīmēs pastāvēšanas 55. gadadienu.

Ja kāds domā, ka Cēsu arhīvā glabājas dokumenti, kas saistīti ar valsts dibināšanas procesiem mūsu pusē, nākas apbēdināt, jo pēc vecākās ekspertes Andas Opoļskas teiktā Latvijā saglabāts neizprotams hronoloģiskais sadalījums: “Cēsīs glabājas dokumenti no 1944.gada oktobra, proti, no brīža, kad aizgāja vācu karaspēks un ienāca padomju armija. Dokumentu par laiku pirms tam nav, jo atbilstoši prasībām te nedrīkstēja būt dokumenti, kas liecinātu par buržuāzisko laiku. Visi dokumenti līdz 1944.gadam tika pārvesti uz Vēstures arhīvu, lai gan patiesībā te vajadzētu būt visiem dokumentiem, sākot no Latvijas valsts dibināšanas.”

Taču arī šī 55 gadu vēsture ir pieprasīta, cilvēki iegriežas arhīvā pēc izziņām darba stāža papildināšanai, meklē dokumentus par īpašuma piederības jautājumiem, interesējas par dzimtas radu rakstiem.

Cēsu zonālā arhīva direktore Lelde Meidropa stāsta, ka apmeklētāju plūsmu jūtami ietekmē grozījumi likumos, īpaši tie, kas attiecas uz pensijas jautājumiem: “Kad nesen mainījās likuma norma par darba stāžu, cilvēki nāca, lai atrastu dokumentus par darba gaitām kolhozos, padomju saimniecībās, lai būtu 30 gadu darba stāžs, kas garantē lielāku pensiju. Kādam pietrūka pavisam nedaudz – mēnesis, nedēļas vai pat dažas dienas. Kad cilvēki saņem vajadzīgo izziņu, novērtē, cik svarīgs ir arhīvs. Taču ir arī negatīva pieredze, kad vajadzīgo dokumentu nav, nākas dzirdēt pārmetumus, ka mēs pie tā vainīgas. Bet dokumenti paši nenāk uz arhīvu, kāds tos sakārto un nodod mums glabāšanā,” skaidro L. Meidropa.

Interesants bijis gadījums ar vīrieti, kurš nācis meklēt kāda SIA dokumentus, lai pierādītu darba stāžu. Kad arhīvā konstatēts, ka dokumentu nav, darbinieces aicinājušas meklēt uzņēmuma īpašnieku, tad vīrietis atzinies, ka pats jau tas esot, taču viņam nav skaidrs, kas noticis ar dokumentiem.

A. Opoļska skaidro, ka uzņēmumiem pašiem ir izvēle, glabāt dokumentus pie sevis vai nodot glābšanā valstij. Tiesa, izslēgt uzņēmumu no Uzņēmuma reģistra nevar, kamēr dokumentu glabāšana nav sakārtota. Taču arhīvā atzīst, ka ir pietiekami daudz balto plankumu, īpaši par 90.gadu sākumu, dažkārt arī pēdējie padomju gadi pazuduši nebūtībā, kad, mainoties iekārtām, dokumentu sakārtošana tika pamesta novārtā.

Darba stāžā ierēķina arī dienestu bruņotajos spēkos, arī PSRS armijā, bet tam nepieciešamas karaklausības apliecības. A. Opoļska atgādina kādu vēstures notikumu no Atmodas laikiem: “Cēsīs kādā pasākumā vīrieši savas karaklausības apliecības publiski sameta simboliskā urnā sadedzināšanai. Varam iepriecināt, ka tās nepazuda, jo kāds nezināmais tās atnesa mums uz arhīvu. Šī ir pozitīvā pieredze, bet ir arī negatīvā, jo esam vienīgais arhīvs Latvijā, kur neglabājas jauniesaucamo kartotēka, kurā norādīts karaklausības apliecības numurs. Šo kartotēku savulaik kādi centīgi darbinieki likvidēja, domājot, ka nevienam nekas tāds nebūs vajadzīgs.”

Cēsu zonālajā arhīvā pagājušajā gadā reģistrēts vairāk nekā 500 konsultāciju par izziņām sakarā ar darba stāžu, izglītību, arī juridiskām personām tiek sniegtas konsultācijas par dokumentu sakārtošanu, cilvēki nāk interesēties par dokumentu pētīšanu personīgām vajadzībām, mācībām, studijām.

Par vajadzīgajiem dokumentiem interesējas arī citās valstīs dzīvojošie, strādājošie, piemēram, kāds mācījies Jāņmuižas Profesionālajā vidusskolā, vajag izziņu, ka ieguvis konkrēto kvalifikāciju. Tiekot pieprasīta informācija par mācībām medicīnas māsu skolā, diemžēl tā esot nepilnīga, acīmredzot skolā strādājošajiem nelicies svarīgi aizpildīt visus dokumentus un ailītes.
Direktore norāda, ka tiem, kuri dzīvo Cēsīs, bet strādājuši, mācījušies citur, nav nekur jābrauc, lai dabūtu vajadzīgo izziņu. Var atnākt uz Cēsu arhīvu, uzrakstīt pieprasījumu un pēc laika tepat saņemt atbildi. Lai cilvēkiem arhīvs būtu vēl pieejamāks, pavasarī tiks atvērts jauns klientu apkalpošanas centrs ar ieeju no Lenču ielas 3. Kādreiz šajās telpās bija veikals “Fotolukss”, tad LMT apkalpošanas centrs, pēdējos gados – apsardzes firma “Taipans”.

“Kad telpas atbrīvojās, sākām domāt, ka mums tās noderētu,” stāsta L. Meidropa. “Jo tās, gluži kā visa arhīva ēka, pieder Valsts nekustamajiem īpašumiem. Jautājums tika atrisināts labvēlīgi, un pavasarī plānojam atvērt klientu apkalpošanas centru. Galvenā doma, lai nodrošinātu vides pieejamību, ko esošajās telpās nekādi nav iespējams izdarīt. Ar šo soli cilvēkiem būsim vēl vieglāk pieejami.”

Direktore piebilst, ka arī tālais sapnis par arhīva jaunas ēkas būvi nav atmests. Tas ierakstīts arī plānošanas dokumentos.