Psiholoģe par laimīgu novecošanu: kā lepni un stilīgi nest seniora titulu
Publicēts: 10:08 03.03.2022
Pievieno notikumu
Prieks un mirdzums acīs, krietna deva enerģijas un entuziasma un labas attiecības ar līdzcilvēkiem liecina par pašrealizāciju. Tomēr ar gadiem to īstenot kļūst arvien grūtāk – sevišķi tad, ja apkārtējie liek justies vecam, kaut arī sirdī valda pavasaris. Kā nezaudēt možu garu un arī 80 gados justies kā 30, stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.
Seniors – tā ir virkne priekšrocību!
“Par senioriem runājam, attiecinot to uz cilvēkiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu un vairāk. Tomēr vispirms jāsaprot, ka gadi – tie ir tikai skaitļi. Tādām domām kā “ko tad vairs es”, “dzīve jau pagājusi”, “lai jau tie jaunie dara” nav vietas!
Cits jautājums, ka jādara pēc savām spējām, taču noteikti ir jādara, jo dzīve turpinās un varbūt turpināsies vēl gadus 30, 40. Un mēs visi taču gribam dzīvot skaisti un justies laimīgi!” atgādina psiholoģe Iveta Aunīte.
Protams, ne velti mēdz teikt, ka vecums nav brālis. Sasniedzot senioru gadus, daudzas lietas vairs nenotiek tik vienkārši kā jaunībā, un tas skar ne tikai fizisko veselību, lokanību vai izturību vien. Senioriem mēdz būt raksturīga pretestība pārmaiņām, zināma stagnācija, stereotipiska domāšana; arī šodien tik ļoti nepieciešamajā digitālajā valodā seniori lielākoties runā “ar akcentu”. Taču vēl daudz vairāk ir ieguvumu – “vecās skolas” cilvēkiem piemīt strādīgums, tikumiski ētiskā motivācija, stabilitāte, pieredze un zināšanas. Bet tikumiski ētiskās motivācijas cilvēki ir superkomanda jebkuram darba devējam!
Esi soli priekšā pārmaiņām!
Pārmaiņas ir neizbēgamas. Tā ir viena no nedaudzajām nemainīgajām lietām pasaulē. Iveta Aunīte stāsta – stresa faktors nav pārmaiņas kā tādas, drīzāk informācijas apjoms un temps, kas mūsdienās ir mežonīgs.
“Pārmaiņas jāuztver kā ceļojums, nevis galamērķis, jo tās nekad nebeigsies. To mēs nevaram ietekmēt, toties varam izvēlēties, kā ar tām sadzīvot. Mēs varam pārmaiņas ignorēt, pretoties tām vai atbalstīt. Pārmaiņās jāmeklē atbilde uz jautājumu, ar ko jaunā situācija būs izdevīgāka un ērtāka. Nav iespējams neko jaunu ieviest bez dzirksts acīs un iniciatīvas, tāpēc labāk ietekmēt pārmaiņas, pašiem tās veidojot,” uzsver Iveta Aunīte.
Tādas ideālās dzīves nav
Dzīve – tā ir dinamika, pastāvīgas izmaiņas. Būt laimīgam nozīmē būt apmierinātam ar to, kā veidojas dzīve, jo ideālās dzīves nav. Cilvēkam vienmēr šķiet, ka zāle ir zaļāka tur, kur paša nav, taču dzīve nav ideāla. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties, ko tajā uzsveram. “Tas, uz ko koncentrējamies, vairojas. Ja koncentrēsimies uz labo, to vairosim un otrādi. Jo vairāk harmonijas cilvēka dzīvē, jo laimīgāka ir dzīve. Bet harmonija rodas tad, ja dzīvojam saskaņā ar savu dzīves filosofiju un vērtību sistēmu,” saka psiholoģe.
Viņa atgādina – cilvēkam vienmēr ir izvēle: vai nu dzīvot savu dzīvi, vai īstenot citu cilvēku mērķus. Jo vairāk tiecamies atbilst citu vai pašu radītiem priekšstatiem par to, kā jābūt, jo lielāka iespēja vilties. Katram jāatrod veids, kā sargāt paša intereses un vienlaikus palikt vajadzīgiem un noderīgiem saviem līdzcilvēkiem. Jeb, kā teicis neirozinātnieks Ričards Deividsons (Richard Davidson), –būt laimīgam un dzīvot labklājībā ir prasme, nevis apstākļu sakritība, un šo prasmi var apgūt tāpat, kā varam iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu.
Jauni paradumi veido raksturu un maina dzīvi
Viena no labākajām nodarbēm, kam seniors var veltīt brīvo laiku, ir mācīšanās. Ja cilvēks apgūst ko jaunu, viņš ir spiests mobilizēties, koncentrēties, trenēt atmiņu un loģisko domāšanu, ievērot termiņus. Smadzeņu attīstībai ir vajadzīga mācīšanās, tāpēc informācijas pārpilnības laikmetā ir svarīgi informāciju ne tikai filtrēt, bet arī apgūt. Jo sarežģītāks apgūstamais jaunais materiāls, jo labāk, saka Iveta Aunīte:“Mācies svešvalodas. Apgūsti jaunus hobijus. Iepazīsti kādu tēmu, kas tev vienmēr šķitusi interesanta.
Ja seniors grib konkurēt darba tirgū, noteikti jāapgūst digitālās prasmes, kas mūsdienās vajadzīgas pilnīgi visiem neatkarīgi no gadu skaita. Par laimi, Latvijā ir pieejama mūžizglītība, ko turklāt var apgūt pat ar 90% valsts finansējumu, tāpēc atrodi kursus, kas tev šķiet noderīgi, un mācies!”
Eksperte piebilst – ja pašam neizdodas pieteikties kursiem, jāaicina palīgā jaunākā paaudze. Senioram nav jākautrējas atzīt, ka viņš kaut ko neprot, jo viņš zina un ir pieredzējis daudz vairāk nekā visspicākais jaunietis.
Vienīgais cilvēks, ar kuru ir vērts sacensties, esi tu pat
“Nav vērts salīdzināt sevi ar citiem. Katrs cilvēks ir dzīvojis atšķirīgu dzīvi un šodienā nonācis pa savu ceļu.Tāpēc nav jēgas salīdzināt sevi ar citiem. Tas ir ceļš uz nekurieni. Vienmēr atradīsim kādu, kurš ir gudrāks, slaidāks, veiksmīgāks,” atzīst Iveta Aunīte.
Svarīgi ir rūpēties par savu labsajūtu: spēku atgūšanai vajadzīgs veselīgs uzturs, pietiekams miegs un fiziskā slodze, bet pozitīva pašvērtējuma veidošanai ir svarīgi katru dienu ieplānot kādu nodarbi, kas dod sasnieguma sajūtu.
Kā sadzīvot ar seniora titulu?
55 gadus vecs cilvēks, kurš pārkāpj teorētisko seniora vecuma slieksni, patiesībā ir vēl jauns un enerģijas pilns cilvēks. Jā, pirms 30 gadiem tas sievietēm bija pensijas vecums. Mūsdienās pensijas vecums ir pārcelts teju 10 gadu uz priekšu, tāpēc 55 gados cilvēks vēl konkurē darba tirgū un bauda tās pašas dzīves iespējas, ko jaunāki cilvēki.
Bet kā sadzīvot ar apkārtējo skatieniem, kuros jaušama atzīme “seniors”? “Svarīgi katru dienu atrast kādu nodarbi, kas rada prieku,” saka Iveta Aunīte. “Šis ir īstais laiks uzdot sev jautājumu – ko es patiešām tagad gribu darīt? Un noteikti sev to atļaut!
Lai cilvēks justos priecīgs, viņam vajadzīgs mīļš darbs, mērķi, uz ko tiekties, savs viedoklis, kurā ieklausās viņam svarīgi cilvēki, sevis palutināšana, klusums, veselīga vienatnes deva, atļauja kļūdīties, pozitīvs pašvērtējums, tuvas un siltas attiecības ar līdzcilvēkiem un smaids.
Jaunajiem un ņiprajiem ir svarīgi neņemt galvā apkārtējos un dzīvot ar sajūtu, ka 55 vai jebkurš skaitlis virs tā ir tikai skaitlis.”
Pensionāriem psiholoģe iesaka nodoties vaļaspriekiem un atrast domubiedrus vietējos senioru klubos vai sociālajos tīklos, kur var pievienoties dažādām interešu grupām. Ja parādījies brīvs laiks, ir vērts īstenot kādreiz steigas un aizņemtības dēļ atliktos sapņus. Ivetas Aunītes bērnības sapnis ir apgūt klavierspēli, ko viņa šobrīd grasās darīt un ir atradusi skolotāju, kas strādā ar pieaugušajiem. “Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā – nav gandrīz nekā neiespējama, un to vajag izmantot,” aicina psiholoģe.
Kā bērni un mazbērni var palīdzēt?
Pats sliktākais, ko varam darīt jebkurā situācijā, kad līdzcilvēkiem nepieciešama palīdzība, ir uzspiest savu viedokli, atzīst psiholoģe. Svarīga ir būšana līdzās un vajadzīguma sajūtas radīšana senioriem. “Tas nenozīmē ekspluatēt savus vecākus vai vecvecākus, bet atgādināt, ka neviens necep tik garšīgas pankūkas un neķer tik brangas zivis kā viņi, uzticēt viņiem pienākumus, lūgt viņu palīdzību,” stāsta Iveta Aunīte.
Viņa iesaka uzaicināt senioru kaut vai pastaigāties un izstāstīt, ka maršruts būs izpildāms, ka būs pieejamas ērtības un iespēja pasēdēt ar kafijas termosu, kamēr jaunieši izstaigā garāku maršrutu. Ļoti svarīgi ir palīdzēt ar tenhnoloģiju lietošanu – milzīgais digitālais kultūras piedāvājums iepriecinās senioru, kaut arī acumirklī viņš neprot nopirkt biļeti.
Seniori jāmudina apgūt attālinātu tikšanos un ballīšu iespējas, lai cilvēki justos pieņemti, iederīgi un vajadzīgi.
“Svarīgi ir arī likt cilvēku mierā, ja viņš patiešām negrib kaut ko darīt, un nelikt viņam par to justies vainīgam, neuzmest lūpu – tā var panākt tikai to, ka mūsu seniori labprātāk redz mūs ejam, nekā nākam. Atļauj otram kaut ko nedarīt, un arī tā var palīdzēt viņam raudzīties pasaulē ar smaidu,” rezumē Iveta Aunīte.
Kategorijas:
Kultūra;
Sabiedrība;
