Ksavje de Mestrs. Arfa

Viņš – francūzis Ksavjē de Mestrs – nav vienkārši virtuozs. Viņš savam apbrīnojamajam instrumentam dāvā jaunu dzīvi, jaunas krāsas, jaunu repertuāru, jaunas emocijas, kas brīžiem ir visnotaļ vētrainas, savukārt publikai – jaunu muzikālo pieredzi. De Mestra spēlē varena jauda ir līdzsvarota ar izsmalcinātību, elegance – ar jutekliskumu. Tieši tāpēc viņš uzstājas labākajās koncertzālēs un sadarbojas ar pasaules labākajiem orķestriem, saņem starptautiskas balvas un ir atzīts par mūsdienu akadēmiskās mūzikas scēnas sensāciju. 

Ksavjē de Mestrs ir vācu skaņu ierakstu industrijas balvas «Echo Klassik» laureāts nominācijā «Gada instrumentālists» (2009). Viņa vārds ir rotājis Milānas «La Scala», Parīzes operas, Amsterdamas «Concertgebouw» un Vīnes «Musikverein» afišas, tas lasāms Zalcburgas, Verbjē, Reingavas, Budapeštas, Vircburgas un Šlēzvigas-Holšteinas festivālu programmās. Viņš ir spožo vokālistu Diānas Damravas un Rolando Viljasona skatuves partneris. Sadarbojies ar izcilākajiem mūsdienu diriģentiem – Rikardo Muti, Danieli Gati, seru Saimonu Retlu, seru Andrē Prevēnu, Henrihu Šifu, Antoni Rosu-Marbā, Bertramu de Bilī, Valteru Velleru, Gilbertu Vargu, Žuzepu Ponsu un Filipu Džordanu. Viņš pasniedz arfas stundas un vada meistarklases Hamburgas Mūzikas akadēmijā, Ņujorkas Džuljarda mūzikas skolā, Tokijas Toho universitātē un Trīsvienības mūzikas koledžā Londonā.

Augstākās izglītības diplomu viņš – pēc vecāku rīkojuma – ieguva slavenajā Parīzes Ecole des Sciences Politiques – Politikas zinātņu skolā, pēc tam studijas turpināja Londonas ekonomikas skolā. Taču atradināt jaunieti no mūzikas neizdevās ne vienai, ne otrai. Viņš studēja mūziku arī Parīzē – pirms apsteidza visus konkurentus Kārdifas, Minhenes, Vīnes, Jeruzālemes, Blūmingtonas arfistu konkursos un tika pieņemts darbā augsti godājamajā Bavārijas Simfoniskajā orķestrī, kuru tobrīd vadīja mūsu maestro Mariss Jansons. Nākamais Ksavjē karjeras pakāpiens jau bija pati profesijas virsotne: viņš kļuva par Vīnes filharmonijas orķestra galveno arfistu (un pirmo francūzi tā sastāvā). Viņa specialitātē tie patiešām ir griesti. Tomēr Ksavjē de Mestrs izlauza šajos griestos iespaidīgu robu, 2010. gadā atsakoties no solīdā amata, lai priekšroku dotu solo karjerai.   

Tas būtu neticami drosmīgs solis jebkuram instrumentālistam, bet arfistam – jo īpaši. Gan klavierēm, vijolei un čellam, gan pat ģitārai, altam, flautai, obojai un klarnetei sacerēts tik daudz skaņdarbu, ka pietiktu visam mūžam. Par arfas koncertu repertuāru to diemžēl nevar teikt. 

Taču Ksavjē de Mestrs arī kreatīvajā ziņā izrādījās galvastiesu pārāks par kolēģu vairumu. Izmantojot savu personālo līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju «RCA/Sony Music», viņš tās paspārnē laida klajā virkni inovatīvu albumu, kas ātri iemantoja popularitāti. Viņam pietiek talanta gan veidot aizraujošus aranžējumus pašam, gan atskaņot visu un jebko, ko radījuši citi, – no klasikas līdz flamenko, no Vivaldi «Gadalaikiem» līdz Hačaturjana «Zobenu dejai». Un vēl viņš zina, kuriem komponistiem pasūtināt jaundarbus, kam būs pa spēkam atklāt to spēku un enerģiju, kas piemīt arfai – šim ārkārtīgi sarežģītajam instrumentam ar septiņiem pedāļiem, 35 sintētiska materiāla un  11 – metāla stīgām. 

«Man patīk turēt arfu rokās – kā apskāvienā, taču vēl man patīk tas, ka starp mani un skaņu nav nekā: tas ir tiešs kontakts. Bez klavieru āmuriņiem vai vijoles lociņa. Arfa ir ļoti fizisks instruments. Pieskarties stīgām, uzvilkt tās ir ļoti saviļņojoši,» saka pats Ksavjē. 

Iespējams, tāpēc par viņu raksta «hot and sexy», bet viņš smejoties atbild – nevar noliegt, ka izredzes izpelnīties un pievērst ļaužu uzmanību vienmēr ir lielākas, ja mūziķis izskatās labi. Un tomēr, ja aiz pievilcīgās fasādes nebūs nekā «vairāk», uz panākumiem nav ko cerēt.  

Viņš gūst panākumus visur, kur vien kāpj uz skatuves.