Arnolds Šēnbergs Melodrāma MĒNESS PJERO

Baiba Bartkeviča (soprāns), Herta Hansena (klavieres), Raimonds Melderis (vijole, alts), Ivars Bezprozvanovs (čells), Ints Dālderis (klarnete), Anete Toča (flauta)

             Ievērojamā Austrijas komponista, gleznotāja un literāta, Jaunās Vīnes skolas pamatlicēja, viena no                          izcilākajiem 20.gadsimta mūzikas reformatoriem un pedagogiem Arnolda Šēnberga (1874. — 1951.)                              meistardarbs "Mēness Pjero" (jeb "Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro "Pierrot lunaire"", 1912.) tapis                      pasaules kara priekšnojautās un tiek atzīts par vienu no ekspresionisma virziena pirmajiem paraugiem                        mūzikā.

Galvenais tēls Pjero, kurš atrodas uz prāta un ārprāta robežas, ir tipisks delartiskās komēdijas (commedia dell'arte) personāžs un atspoguļo laikmeta garu, izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19.gadsimta nogales optimisma vietā nāk dziļa skepse un neticība cilvēces progresam. Stāsta pamatnoskaņa ir metafizisks nemiers, ilgas pēc zudušiem ideāliem, kas slēptas zem ironijas maskas. Pjero māc iedomas, vīzijas, izbailes, vokālajā partijā izmantoti gan čuksti, gan kliedzieni, ritmiski precīzi, bet augstuma ziņā aptuveni sekojot dziedrunas apzīmējumiem. Mūzika ir aforistiska, grafiski skaidra, lineāra, katra partija ir diferencēta, tembrāli niansēta un daudzveidīga, daudzas daļas nenoslēdzas, bet itin kā "izgaist" klusumā.
Arnolda Šēnberga melodrāma "Mēness Pjero" ir reti iestudēts skaņdarbs gan Latvijas, gan pasaules mūzikas vidē.

I