Liepājai – 394! Vai zini savas pilsētas vēsturi?

Šodien ir Liepājas 394. dzimšanas diena. Pilsētas tiesības 1625. gada 18.martā Liepājai piešķīra Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers.

Pilsētas pirmsākumi meklējami 13. gadsimtā, kad starp ezeru un jūru, vietā, kur tecēja Līvas upe, izveidojās Līvas ciems. Pirmo reizi rakstos Līvas ciema vārds ierakstīts 1253. gada 4.aprīlī. 

Liepāja savu saimniecisko uzplaukumu piedzīvoja 17. gadsimta laikā, kad tika paveikti nozīmīgi darbi – pats galvenais no tiem – ostas izbūve, kas sākas 1697. gada 3.oktobrī, iedzenot pirmo pāli. Liepāja no maza ciema ar aptuveni tūkstoti iedzīvotāju izauga par nelielu ostas pilsētu.

Tam sekoja lieli pārbaudījumi – nepieredzēti liels ugunsgrēks un mēra uzliesmojums. Lielākā traģēdija notika 1698. gada novembrī, kad  pilsēta izdega nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā.

18. gadsimta nogalē pilsēta atkal uzplauka līdz ar ostas darbības paplašināšanos, kā arī tirdzniecības un amatniecības attīstību. 

19. gadsimtā Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētas kļuva par industriāli attīstītu centru. Līdz ar Liepājas – Romnu dzelzceļa līnijas izbūvi attīstījās rūpniecība. Tas bija laiks, kad tika likti pamati metālapstrādes nozares tradīcijām.

Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.-1880. gados sekmēja arī rūpniecības izaugsmi pilsētā. Pirmajā vietā – metālapstrāde ar trīs lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem Kurzemē – “Bekers un Ko”, “Vezuvs” un “Folga”. Tajos strādāja aptuveni 50% pilsētas strādnieku.

1899. gadā Liepāja kļuva par pirmo pilsētu Baltijā, kurā sāka kursēt elektriskais tramvajs, kas pilsētā joprojām ir nozīmīgs satiksmes līdzeklis.

Ostas, attīstītās rūpniecības un pievedceļu dēļ Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas militāri stratēģiskajos aprēķinos un tika izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. 1899. gada pavasarī tika apstiprināts Liepājas jūras cietokšņa būves projekts un nākamās desmitgades laikā tika uzbūvēta kara osta ar sauszemes nocietinājumiem visapkārt pilsētai, lai pasargātu kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā.

Nepilnus 10 gadus pēc tā izbūves – 1908. gada novembrī – Liepājas cietoksni likvidēja. Lai iznīcinātu nocietinājumu, fortifikācijas tika divas reizes spridzinātas. Līdz mūsdienām saglabājušās līdz galam nesaspridzinātās artilērijas baterijas, pazemes būves un pulvera noliktavas.

20. gadsimta sākumā par pilsētas ekonomiskās dzīves balstiem kļuva rūpniecība un tranzīttirdzniecība, attīstīta bija arī tekstilrūpniecība. Liepāja kļuva par lielāko Krievijas emigrācijas centru, ko veicināja tiešā kuģu satiksme ar Ņujorku. Šajā laikā caur Liepāju izbrauca apmēram 50–70 tūkstoši cilvēku.

Tam sekoja Pirmais pasaules karš, kas Latvijā sākās 1914. gada 2.augustā ar Liepājas ostas apšaudi. 1915. gada maijā Liepāju okupēja sauszemes karaspēks. Gada beigās pilsētā bija palikuši vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Tolaik Liepājā valdīja vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.

1918. gadā Latvija proklamēja neatkarību. 1919. gadā Liepāja pusgadu kļuva par Latvijas galvaspilsētu, kad pēc vācu armijas apvērsuma Liepājas ostā uz tvaikoņa „Saratov” patvērās Latvijas Pagaidu valdība.

Pēc kara pilsētas ekonomika bija cietusi, bet pamazām sāka atkopties un stabilizēties. Vienlaikus uzplauka kultūras un mākslas dzīve – tika atvērta Latvijā pirmā bērnu mākslas skola, dibināta opera, stiprināts jau esošais teātris, izveidota konservatorija un filharmonija. Pilsētā atvēra arī vairākas jaunas skolas. Iedzīvotāju skaits sasniedza 67 tūkstošus. Turklāt 1937.–1939. gadā Liepāju ar Rīgu savienoja regulāra gaisa satiksme.

Tam sekoja smagi okupācijas un deportācijas gadi. Liepājā izvietoja 15 tūkstošus padomju karavīru, sākās nekontrolējams PSRS militārpersonu ieplūdums Liepājā, un civiliedzīvotājiem tika ierobežota pārvietošanās.

Pēcāk sekoja traģiskās 1941. un 1944. gada dienas, kad daļai no Liepājas skaistākās centra apbūves bija lemts pārvērsties drupās. Pilsēta tika bombardēta. Pēc II Pasaules kara Liepājas centrs bija stipri izpostīts, par drupām pārvērtās daudzas vēsturiskas un nozīmīgas pilsētas ēkas, tāpēc mūsdienās pilsētā nav izteiktas vecpilsētas.

Pēc kara pilsēta tika pakārtota Padomju Savienības plāniem. Tika būvēti jauni mikrorajoni, kombināti tautsaimniecības plānu izpildei. Padomju laikā Karosta kļuva par slēgtu militāru teritoriju, kas nebija pieejama Liepājas civiliedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaits, ieskaitot ievestos militāristus, šajā laikā pārsniedza 100 tūkstošus.

Pēc 1990. gadā pieņemtā lēmuma par neatkarības atjaunošanu notika demonstrācijas un streiki. Tikai 1994. gada 31.augustā Liepājā pilnībā beidza pastāvēt bijusī padomju jūras kara flotes bāze, un Liepāju atstāja pēdējie padomju armijas karavīri.

Nākamo divdesmit gadu laikā pakāpeniski pilsēta tika attīrīta no padomju armijas atstātā bīstamā mantojuma – tika sakārtotas ēkas, atjaunota infrastruktūra, padarītas pieejamas agrāk slēgtās teritorijas. 

Šodien Liepāja ir trešā lielākā Latvijas un desmitā lielākā Baltijas valstu pilsēta, ko par savām mājām, darba un mācību vietu ir izvēlējušies ap 70 000 cilvēku. Liepāja ir iecienīts tūrisma galamērķis, kas vilina ar unikālajiem apskates objektiem bijušajā militārajā teritorijā Karostā, apbur ar kultūras un arhitektūras pērlēm bagāto pilsētas centru, kā arī valdzina ar plašo pludmali, kur īpašas sajūtas rada neparasti baltās un smalkās smiltis. 

Avoti: liepaja.lv, vietas.lv