Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudzajiem Sēlijā, kurā pilnībā
ir saglabājušies visi 19. gs. Bebrenes muižas apbūves elementi – kungu
māja, palīgēkas, parks ar vārtiem un žogu. Bebrenes ciems ir viena no retajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kura
apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma
struktūru un vienotu Bebrenes kultūrvēsturisko „seju”. Tajā
noteicoša loma ir muižas ēku (1836. – 1896.g.) un baznīcas (1797.g.)
izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu –
ziemeļu virzienā. Pārējie apbūves elementi ir tai pakārtoti.
Muižas kompleksa galvenās ēkas celtniecība pabeigta 1896. gadā, to
projektējis poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis
arhitekts L. J. L. Markoni. Bebrenes pili viņš projektējis franču
renesanses stila ietekmē.
Parka ieskautās grāfu Plāteru – Zībergu muižas teritorijā var nonākt caur grezniem vārtiem (19.gs.). Līdz 1920. gada zemes reformai muiža piederēja Plāteru-Zībergu dzimtai. Mūsdienās ēkā atrodas Bebrenes vispārizglītojošā un profesionālā vidusskola.
Baznīca uzcelta 1797. gadā, tās projektu veidojis poļu – itāļu
mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. Markoni.
Baznīcas novietojums saskaņots ar grāfu Plāteru – Zībergu muižas
ansambli un parku, pils ar baznīcu atrodas uz vienas ass, kuru iezīmē
parka un baznīcas vārti. Dievnams ir nozīmīgs ne tikai kā savrups sakrālās arhitektūras
piemineklis, bet arī kā muižas un baznīcas ansambļa kopējā telpiskā
risinājuma un vietējās kultūrainavas būtiska sastāvdaļa.
Vairāk informācijas: manabebrene.lv